Kas, ticēdams, ka mūsu Kungs augšāmcēlies mūžīgajai džīvei, Lielajā Sestdienā, 1981. g. 18. aprīlī, Luvenā (Beļgijā) tika aizsaukts pie Dieva.
Bīskaps Boļeslavs Sloskāns dzimis 1893. g. 31. augustā Stirnienē (Latvijā). Par priesteri viņu iesvētīja 1917. g. 21. janvāri Pēterpilī. Pāvesta Pija XI uzdevumā bīskaps d'Erbiņjī 1926. g. 10. maijā viņu sv. Ludviga baznīcā Maskavā slepus iesvētīja par bīskapu un iecēla par Mogiļevas un Minskas apustulisko administratoru. Jau 1927. g. 27. septembrī viņu apcietināja un notiesāja spaidu darbos Solovku salā (Baltajā jūrā). Vēlāk viņu izsūtīja uz Sibīriju.
Atkārtoti turets aizdomās par spiegošanu un apsūdzēts. bīskaps tika spīdzināts 17 padomju cietumos, nežēlīgi mocīts un šaustīts. Mēnešiem ilgi viņš gulēja sasiets nāvinieku kameras tumsā, pakļauts brutālo sargu izdarībām, izsalkumam un slāpēm. Šausmās, kādas viņam bija jāparcieš, visgrūtākais bija tas, ka viņam bija jāatsakās no svētās Euharistijas. Lūgšanas, Kristus ciešanu un Rožukroņa noslēpumu apdomāšana deva viņam spēku gadiem ilgi varonīgi paciest dvēseles un miesas mokas.
Apmaiņā pret krievu spiegu Latvijas valdība 1933. g. panāca bīskapa atbrīvošanu, pēc kuras viņš Rīgas Garīgajā seminārā darbojās kā profesors un garīgais audzinātājs.
Kad 1939.-45. gada karā vācieši ieņēma Latviju, bīskaps Sloskāns nokļuva vācu drošības dienesta uzraudzībā. Tie viņu apcietināja kopā ar Rīgas bīskapu Rancānu un Liepājas bīskapu Urbšu un, padomju karaspēkam tuvojoties, aizveda uz Vāciju. Pateicoties Vācijas bīskapu gādībai, visi trīs Latvijas bīskapi tika atbrīvoti, un tie nonāca Bavārija. Tur viņi arī sagaidīja kara beigas.
1946. g. beigas bīskaps Sloskāns pārcēlās uz dzīvi Beļģijā, Skildē, kur viņš uzņēmās jaunformētā latviešu Garīgā semināra vadību. Viņa aizbildniecībā nonāca arī ap 40 laju studentu, kuri studēja Luvenas katloļu universitātē.